Joprojām kavējos atmiņās par pagājušā gada ceļojumu uz Rietumsahāras Demokrātisko republiku. Tā nu šo jauno valsti sauc vietējie iedzīvotāji, bet valstiski tā tomēr pieder Marokas Karalistei. Lai nu paliek politika, ne par to es gribēju rakstīt.
Vārdu sakot vienā saulainā vasaras dienā, es gan teiktu karstā vasaras dienā, jo gaisa temperatūra bija+43C, nolēmu aiziet uz vietējo bodīti nopirkt dažas sev nepieciešamās lietiņas.
Tas bija pilsētā Tan Tan. Ieeju es bodītē, apskatu preci, un brīdī kad es vēlos samaksāt, pārdevējs stāvot ar seju pret mani, salicis kopā abu roku plaukstas, sāk klanīties manā priekšā. Sākumā domāju ka tā ir cieņas izrādīšana pret klientu vai ārzemju tūristu, bet tur jau tas joks, ka tā klanīšanās turpinājās vismaz piecas minūtes. Nu protams, mana pacietība bija beigusies, un es nolēmu doties projām.
Gāju un domāju, dīvaini, varbūt viņš domāja, ka es esmu Dievs, un tāpēc klanījās manā priekšā aizmirstot mani kā klientu apkalpot:)
Īstenībā jau es biju nelaikā iegājusi iepirkties, jo muslimi neatkarīgi no atrašanās vietas, noteiktās stundās pielūdz Allahu.
Tāda nu ir muslimu tradīcija, un ja mums gadās ciemoties viņu valstīs, būtu tas jāzina un jāciena viņu kultūra.