***
Viens brīdis, kas tik netverams pār mani laižas. Es skaitu sekundes. Laiks lauž manu ķermeni dažādās pozās tik viegli, bez piepūles. Saujā sasildīts plastilīns – es kūstu un padodos katram mazākajam impulsam. Kā marioneti mani vada, kā vodoo lelli mani dursta, uztaustot ikkatru manu vājāko vietu, ievainojamāko ķermeņa nostūri. Starp lāpstiņām. Labākais draugs var iecirst dunci, bet es nepaspēju pat acis pacelt, nobaudīt pēdējo malku tik gardā ūdens, gaisa... Es nepaspēju pajautāt – kāpēc? Tikai sabrukt aizas malā un ļaut zvaigznēm izvēlēties – kas ar mani būs - vai hiēnu bars mani saplosīs, atstājot vien paliekas, ko lietus aizskalos bezdibenī? Vai būs kāds, kurš mani paņems pie sevis? Neaizmirsīs...

It was just few weeks ago - Friday November 13, when Laura walked out of the art gallery and never came back. Every headline on ...

Kur ejam mēs, Mēs skolnieki, Kad katru dienu vienmuļi, Uz skolu visi velkamies. Tik bieži uznāk bezceris, Un gribas kaut kur p...

Hei Hei! Ko lai daudz stāsta :) Pagaidām es šajā vietā izveidoju mazu un vēl nevienam īsti pat nezināmu grupu, bet tomēr ce...