Māris Zanders
05. oktobris (2010) 13:39

Viens no „Vienotības” līderiem – Aigars Štokenbergs – šodien mēģināja pieklusināt spekulācijas par nākamās valdības veidošanu, norādot, ka koalīcijas un valdības veidošana uzticēta premjeram Valdim Dombrovskim un patlaban nevajadzētu viņam traucēt sarunu procesu.

Politiķis Dombrovska pašreizējo darbu arī salīdzināja ar automašīnas vadīšanu, kad šoferim nepatiktu, ka kāds dod padomus vai no aizmugures spārda sēdekli. „Visi pašreizējie komentāri no partiju pārstāvjiem ir tikai fons, reālo darbu koalīcijas veidošanā dara Dombrovskis,” skaidroja Štokenbergs.

Domāju, ka Aigara teiktais gan vairāk ir vēlamais variants, nevis reālais, jo, pirmkārt, Dombrovska stiprā puse nav politiskais šahs, otrkārt, grūti iedomāties, ka tādi „Vienotības” kadra un aizkadra spēlētāji kā Kristovskis, Jaunups, Āboltiņa, Viņķelis u.c. šofera sēdekli intensīvi nespārda.

Tomēr pieņemsim, ka Dombrovskis tiešām ir gatavs izmantot savu popularitāti un būt koalīcijas veidošanas procesā neatkarīgs no dažādiem strāvojumiem un interesēm pašā „Vienotībā”. Ko premjeram varētu ieteikt?


Būtu nepieciešams finanšu un ekonomikas ministru posteņiem virzīt ne tikai vienas partijas biedrus, respektīvi, neuzlūkot ekonomikas ministra posteni par maiņas objektu sarunās ar citām partijām, bet arī cilvēkus, kuri spēj saprasties. Proti, pat līdzšinējā valdībā neretas bija situācijas, kad vienai partijai piederīgo Repšes un Kampara priekšstati atšķīrās, kas nenāca par labu ekonomiskajai politikai.

Ja šo ministru posteņos Dombrovskim izdodas atrast cilvēkus ar patiešām līdzīgu skatījumu, tad – tā kā nodokļu sloga paaugstināšana un cilvēku pirktspējas nepalielināšanās (ja ne pazemināšanās) ir neizbēgama – abas ministrijas, saskaņoti strādājot, var paveikt vismaz divas lietas, lai uzņēmēji pilnīgi „nepaietu zem ūdens”:
1) maksimāli aizvāktu dažādus birokrātiskos šķēršļus, jaunu idiotisku normatīvo aktu ieviešanu vai esošo centīgu uzspiešanu pielīdzinot kaitniecībai. Cik noprotams, regulējošā vide ir sataisīta tik ērmīga, ka pat neder vairs uzstādījums „kas nav aizliegts, tas ir atļauts”, jo aizliegts ir aplam daudz. Drīzāk jau ir operatīvi jānosaka minimums, kas jāievēro, bet pārējie regulējumi uz laiku „jāiesaldē”;
2) beidzot jāvienkāršo Eiropas Savienības finansējuma administrēšana, mazinot atbildīgo (?) institūciju skaitu;
3) nopietnāk un operatīvāk izturēties pret nodokļu amnestijas ideju. Ir zināms, ka Finanšu ministrija ar šo tēmu strādā, veic aprēķinus, tomēr pagaidām tas ir tikai redzējuma, koncepcijas līmenī.

www.pok.lv